Meistars stāsta par Bildi

Kad jau jāskrien uz kārtējo preses konferenci, fotogrāfs Aivars Liepiņš mūsu sarunas pašās beigās atzīsies, ka viņam ir radošā krīze. Tā pavisam vaļsirdīgi, it kā konstatētu, cik rāda pulkstenis. Nē, tam nelīdzot ne profesionālie novērtējumi, ne prestižās balvas. Ar trīsdesmit gadu fotografēšanas pieredzi Liepiņš tāpat zina, ka drīz atkal būs uzrāviens, kad īstie kadri kā tauriņi ķersies viegli un būs sajūta, ka "IR! Bilde ir rokā."

Bet sarunu mēs sākām, atskatoties uz laiku pirms 20 gadiem, kad tika organizēta vērienīgā foto akcija „Viena diena Latvijā", kas šovasar noritēs atkal. Starp akcijas dalībniekiem gan toreiz, gan tagad ir Aivara Liepiņa vārds.

 

- Akcijā pirms 20 gadiem es bildēju Daugavpili, turienes vecticībniekus, tad vēl kombainierus uz lauka, viņu maltīti. Bet kāpēc tieši Daugavpili? Vienkārši tajā laikā - astoņdesmito gadu vidū - taisīju foto albumu, pie kura strādāju veselu gadu. Albums saucās „Daugavpils". Tas bija stāsts ne tikai par pilsētu, bet arī visu rajonu. Gada laikā biju paguvis iepazīties ar turienes cilvēkiem, man bija savi gali, informācija. Piemēram, tagad es nezinu, kas tur notiek.

Savukārt mani kolēģi - Andris Eglītis un Māris Kundziņš šīs akcijas laikā bildēja Siksalā, Teiču purvā. Uz tās saliņas bija māja, kurā dzīvoja tādi aborigēni - vecticībnieki. Kad ieraudzīju viņu uzņemtās bildes, man kopā saslēdzās vairākas lietas. Tās bildes bija tik vienkāršas un fascinējošas! Mani tas ieinteresēja. Tieši tai laikā krievu presē parādījās ziņa, ka Sibīrijā ir atklāta kāda vecticībnieku apmetne, viņi vispār cilvēkus no malas nebija redzējuši paaudzēm. Tādi absolūtie dabas bērni. Arī tas mani ieinteresēja. Bet nu Sibīrija paliek Sibīrija... Tikmēr biju tik ilgi „pilinājis" Andri Eglīti, līdz beidzot viņš mani aizveda uz Siksalu. Tā es sāku tur bildēt. Vienkārši, no ikdienas darba atpūtinot smadzenes, runājoties ar cilvēkiem, pie viena arī fotografēju. To es darīju kādus desmit gadus, un tad izveidojās izstāde. Nu jau Siksala ir krietni izmainījusies. Tā ir kļuvusi pilnīgi citādāka. Tie cilvēki ir apmiruši. Esmu tikai dzirdējis, ka tur tagad ir uzbūvēts skatu tornis, lasīju avīzēs, ka nākotnē ir doma uz salas būvēt lidlauku.

Neesmu tur bijis desmit gadus. Bet akcijas dienā es atkal bildēšu Siksalā. Nezinu, vai citiem tas ir interesanti, bet man pašām ir svarīgi. Lai gan, runājot par tiem citiem... Kad Londonā rīkoju personālizstādi, tur bija izliktas arī Siksalas bildes. Atklāšanā briti nāca klāt un prasīja: „Kā tur nokļūt?" Jautāju viņiem - kāpēc jūs gribat uz turieni braukt? Tas ir purva vidus, dabas liegums, tur tā nebrauc... Bet viens man atbild - es gribu redzēt, kur dzīvo cilvēki ar tik labsirdīgām acīm.

 

- Tagad, skatoties padomju laikā tapušās bildes, cilvēki mēģina saskatīt kādus zemtekstus, atšifrēt fotogrāfa domu gājienu.

- Ar tiem zemtekstiem ir tā - ja fotogrāfs ir pietiekami talantīgs, tad zemteksts parādās jebkurā gadījumā. Tie ir paši par sevi. Tos nevar pielikt klāt. Vai nu tos redzi, vai neredzi. Tas jau ir no Dieviņa dots.

 

- Pat grūti iedomāties, cik apjomīgs ir Jūsu foto arhīvs. Bet, ja mēs no tā izvilktu vienu bildi, vai jūs atcerētos, kas tā bija par situāciju, kas ir bildē redzamā vieta, cilvēki?

- Jā, tā jau ir redzes atmiņa. Tūkstošiem un miljoniem cilvēki iziet caur objektīvu. Ja viņus no konteksta izņem laukā, manā prātā viņu vairs nav. Paņemot rokā bildi, es visu varu izstāstīt, bet, ja tas pats cilvēks man nāks klāt un sveicinās, es viņu neatcerēšos.

Savulaik, kad kāpu kalnos, bija viens tāds ļoti smags posms, ārkārtīgi liela grūtības pakāpe. Trešajā dienā domāju, ka es tur garu izlaidīšu. Biju jau gatavs tur palikt. Rūdītākie biedri man teica - esi mierīgs, tiksi pāri un būs labi. Un, redz, šīs visbriesmīgākās epizodes mēs precīzi atceramies, nevis skaistos, mākoņainos saulrietus.

 

- Kā ir ar fotografēšanu, kad fotoaparāts nav pie rokas? Kadri tāpat prātā nofiksējas?

- Tas notiek pilnīgi neapzināti. To var saukt par profesionālo kretīnismu vai maigāk, bet nepārtraukti kaut kas tiek iekadrēts.

 

- Arī cilvēki?

- Protams. Tāpēc es nevaru bildēt, teiksim, reklāmas vai modi, jo mani vairāk interesē starojums. Kāpēc briti mani aicināja bildēt Princi Čārlzu vai Anglijas karalieni?

Es jau nezinu, vai tas tā ir vai nav, bet cilvēki ir teikuši, ka manu bilžu varoņi izskatoties tādi cilvēcīgāki.

Padomju laikā mani neņēma strādāt lielajos izdevumos, jo pēc dabas esmu spītīgs, pagrūta rakstura. Nebildēju tā, kā viņiem vajadzēja. Bildēju tā, kā es redzu un jūtu. Starp citu, pašlaik to uzstādījumu ir stipri vairāk, nekā toreiz... Kad diendienā bildē sociālo pasūtījumu, roka jau ieprogrammējas. Tas arī mani personīgi visvairāk uztrauc. Arī sakarā ar akciju „Viena diena Latvijā ".

Domāju, vai man izdosies uz vienu dienu tikt ārā no tā, ko daru ikdienā. Ar tiem, kas saka - nē, es vienmēr esmu atraisījies un radošs, īstenībā tas ir vēl sliktāk. Tas nozīmē, ka viņi to pat neapzinās. Vairāk vai mazāk, bet ieprogrammēti ir pilnīgi visi.

To es izjutu, kad savulaik dzīvoju Lielbritānijā. Biju vinnējis Britu Padomes grantu un man tika dotas visas iespējas, lai mēnesi, dzīvojot Lielbritānijā, es varētu tikai fotografēt.

Vienu dienu staigāju un bildēju, otru dienu. Baigā centībā! Ar atbildības sajūtu, ka man ir jāuztaisa izstāde. Kādā trešajā dienā biju jau panikā. Tā kā bildēju uz melnbaltās lentes, nevarēju zināt, kas man īsti ir sanācis. Tas nav tā kā ar digitālo aparātu - nospied, paskaties. Vēl jo vairāk - tās filmiņas man bija iespēja attīstīt tikai pēc mēneša...

Lai gan - kad ir īstais kadrs, to uzreiz jūt. Tu esi to noķēris kā tādu tauriņu. Bet toreiz bez visas skatīšanās jutu, ka manī vēl darbojas ikdienas programma. Tās bildes jau nebija sliktas. Tās derētu, piemēram, tūrisma bukletam, avīzē pie ceļojuma stāsta un tamlīdzīgi. Katrā ziņā tā nav bilde, ko var likt izstādē. Strādājot dienas avīzē, to var sagremot - rīt nodrukās, parīt aizmirsīsies. Bet, lai būtu bilde ar auru, ar vēstījumu...

 

- ... ir jābūt pilnīgi citam dzīves ritmam?

- Tieši tā. Būtībā esmu žurnālists un, lai būtu neatkarīgs, lai varētu pie saviem rakstiem likt klāt bildes, sāku fotografēt. Bilde kalpoja tekstam un otrādi. Tas bija ideālais variants. Es pats varēju sabalansēt savu vēstījumu. Bet, lai tā strādātu, ir vajadzīgs pavisam cits ritms. Dienas avīzē vai aģentūrā viss notiek daudz straujāk, līdz ar to tie zobrati - rakstīšana un fotografēšana - vairs neklapē.

 

- Vai dienas rutīnā tomēr neizdodas nofotografēt bildi ar lielo burtu?

- Ja es tagad iešu un da-da-da-da bildēšu kā no automāta, tad pieļauju iespēju, ka viena vai divas bildes no vairākiem simtiem būs izdevušās. Tas jau būtu tāpat kā iet pa mežu ar ložmetēju un vālēt pa krūmiem. Izejot cauri biezoknim varētu būt, ka kādam būšu arī trāpījis. Bet, vai tāpēc esmu mednieks?!

 

- Jūs esat diezgan ekstrēmas dabas fotogrāfs. Riskētājs! Kas kritiskās situācijās notiek ar bailēm, kad rokās ir fotoaparāts?

- Pavasaros esmu braucis pa trakām upēm, turoties uz ledus gabala. Agrāk, deviņdesmito gadu sākumā pabiju arī karstajos punktos. Man jau patīk tā prātot un analizēt, bet īstenībā to nevar izstāstīt. Ir tāds brīdis, kad šķiet - cauri ir, es vairs nevaru, bet tad atkal iestājas otrā elpa un aiziet. Tu nonāc it kā citā dzīvē. Atceros, man bija jāšķērso frontes līnija. Tā bija ļoti nepatīkama vieta. Redzēju sašautus kolēģus, kā viņus veda prom. Psiholoģiski tas bija ļoti smagi. Bet tad es - hops - savācos. Gāju tai putrā iekšā un bildēju automātiski. Kā mašīna. Kādā brīdi, pēc lēciena no vienas tranšejas otrā, dzirdēju, ka nokrakšķ kamera. Pilnīgi neapzināti pats biju saspiedis aparātu. Bet kopumā bildes izdevās tīri labas.

 

- Mums tagad ir tik daudz bildētāju...

- Tas ir labi teikts - "tik daudz bildētāju". Es to iekšēji nepanesu. Fotogrāfs nav cilvēks, kuram rokās ir fotoaparāts. Tā tomēr ir profesionāla meistarība. Tā ir baigi degradēta. Man tas dikti sāp.

 

- Tā ir tikai Latvija specifika?

- Nē, tas notiek visur. Savulaik strādāju Parīzē kopā ar francūžiem. Skatos, tur veči bildē ar milzīgām kamerām, profesionālajās vestēs... Jautāju vienam no kolēģiem - kas viņi tādi ir? Man atbildēja, ka tie nav profesionāļi, bet vienkārši turīgi cilvēki, kuri var atļauties tādas kameras. Lielākais joks, ka viņi tās kameras nēsā pakārtas kaklā. Goda vārds, pat ļoti saspringstot, nevaru atcerēties nevienu profesionālu fotogrāfu, kurš tā nēsātu kameru. Vienkārši tā strādāt ir ļoti neērti.

 

- Vai foto jūs aizvien var pārsteigt?

- Cenšos sekot līdzi tam, kas notiek pasaulē, bet tā īsti pārsteigt jau ir baigi grūti. Bet var! It īpaši, kad aizbrauc uz kādu pasaules foto žurnālistikas festivālu, kur sabrauc visas pasaules lielākie foto veči, arī jauni gurķi, kas mēģina dibināt kontaktus, lai tiktu iekšā tirgū. Un tad tu redzi, cik ārprātīgi daudz ir to fotogrāfu. Jaunie un talantīgie, kas prot izmantot visas mūsdienu tehnoloģiskās priekšrocības... Kā viņi strādā! Tas ir fantastiski. Vienīgais, kas mani nomierina, ka vairs neesmu tik jauns un man ar viņiem nav jākonkurē. Lai gan - ir jau jākonkurē, ja gribu palikt uz viļņa.

 

Gundega Bičevska