Jauns sākums.
30. aprīlis, 2020 pl. 19:39
Pēdējie pieci gadi manā dzīve ir bijuši īpaši interesanti - no lielas mīlestības līdz pilnīgam intereses zudumam par jaunu, iespējamu attiecību izveidi. Daudzi no maniem paziņām nezin un pat nenojauš, ka man ir bērns, precīzāk, meita vārdā Elizabete Keita. Nē, ne jau tāpēc, ka es viņu slēpju pagrabā, bet tāpēc, ka es no reālās dzīves esmu ļoti norobežojusies un par to vienkārši nerunāju.Kad man piedzima bērns, mana pasaule, gan iekšējā, gan ārējā pilnībā izmainījās. Pirmkārt, jau jo no pirmās dienas mēs dzīvojam divatā. Man nav kauns atzīt - apziņu, ka man ir bērns, bija grūti pieņemt. Nevis pašu faktu, ka man ir bērns, bet faktu, ka tas ir MANS. Bija vajadzīgi 3 gadi, bet tas notika. Elizabete man ir “īpašais bērns”, bet par to es runāšu kādā no maniem nākamajiem ierakstiem.
Savā orbītā dreifēt es sāku, jo bija ļoti grūti, ka no traka skrējiena un vēlmes sasniegt visu iespējamo un neiespējamo savā karjerā, Tu nonāc tukšumā. Viens pret vienu ar savu bērnu. Bija sajuta, ka viss, kas man bija, tiek aizslaucīts un ir strauji jāmainās, bet Tu jau nezini kā, jūs esat divatā - viens pret vienu. Pēkšņi Tu nokļūsti vakuumā, kur nekas nenotiek - nav telefona zvanu, e-pastu un darba “24/7 režīmā”. Tad Tu saproti, ka Tavi draugi vairs nav Tavi draugi, jo Tev viņiem karjeras dēļ pēdējos divus gadus nebija laika. Arī tie, kuri bija palikuši, novērsās paši, jo pēkšņi jums vairs nav kopīgu tēmu. Man likās, ka agrāk es biju ļoti komunikabls cilvēks un man bija daudz draugi un paziņas. Jā, bija, tomēr izrādījās, ka visi, izņemot manu brāli, bija saistīti ar darbu. Mans prāts nespēja līdz galam pieņemt faktu, ka tagad esmu viena, bet tad, kad mans prāts beidzot to pieņēma, es noslēdzos. Noslēdzos sevī un paslēpu sevi no ārpasaules, uzskatot, ka tā man būs vieglāk samierināties ar visu notiekošo.
Man īsti nekad nav patikusi plaša socializācija, jo es, pēc savas uzbūves, esmu primitīvs cilvēks - tiešs un atklāts. Zināmā mērā ar brutalitāti un savu viedokli par visu, tāpēc tuvi es komunicēju ar ļoti maz cilvēkiem, padziļināti par savām dvēseles sāpēm līdz galam ne ar vienu. Pēdējos pāris mēnešus es vēlos sev teikt STOP, STOP, pietiek! Kā saka mans brālis Mareks: “Beidz runāt un sāc darīt!” Šodien es izbeidzu savu antisociālo uzvedību, tāpēc es bez jebkāda kauna un sirdsapziņas pārmetumiem ar savu sāpi piesārņoju Tavu Facebook.
Sveika, pasaule, esmu atpakaļ!
