Pienākums vai izvēles brīvība?
Ģimene. Mēs aizveram acis un iztēlojamies.. Tas, ko rada mūsu iztēle ir
skaista aina - liels galds pie kura, jokojot un vedot draudzīgas sarunas, sēž
kupla saime, smaidīgi un laimīgi cilvēki.
Bet var būt arī citādi, krietni citādāk…
Tavi tuvākie cilvēki var tevi sāpināt gan fiziski, gan morāli. Tu nespēj
pretoties, jūties vainīgs un bezpalīdzīgs, jūties viens un neizpratnē, jūties
nodots, tev ir bail un tev sāp!
Esmu uzaugusi ģimenē ar abiem vecākiem - māti un tēvu. Bet es nekad neesmu
jutusies droši un pasargāti, es nekad neesmu jutusies mīlēta vai vajadzīga, man
nav piederības un identitātes sajūtas ne savai ģimenei, ne radiem, kuru man ir
daudz. Viņi visā visumā ir jauki cilvēki, bet mums vienkārši nav pa ceļam. Man
vienmēr ir bijuši jautājumi, bet atbildes uz tiem nekad. Tik daudz “kāpēc?”. Kāpēc
mani vai māti sit, kāpēc mums mājās nav ko ēst, kāpēc man nav ziemas zābaki,
kāpēc man, sešgadīgam bērnam, ir jāstiepj baļķi, kāpēc man nav rotaļlietu,
kāpēc pie mums nenāk ciemiņi, kāpēc mēs neejam ciemos, kāpēc mani nevienam
nevajag, kāpēc mani neviens neaizstāv, kāpēc NEVIENS neredz kas notiek, kāpēc
visiem ir vienalga? Un vēl un vēl.. Tik daudz “kāpēc”, bet atbildes nevienas,
absolūti nevienas!
Tukšums. Iekšējs un nesaprotams.
Ir tikai neskaidrs vārdu virknējums, tāpēc, ka tā….
Vai es esmu jebkad mīlējusi savu tēvu? Nē. Visu savu apzināto dzīvi es viņu
esmu ienīdusi un jutusies vainīga par tām sajūtām, ko pret viņu jūtu. Vai es mīlu
savu māti? Es nezinu. Teikt, ka nejūtu
neko, būtu melots, bet teikt, ka mīlu, es arī nevaru, jo es nezinu kā ir kādu
mīlēt. Es jūtu spēcīgu pienākuma apziņu un nespēju norobežoties. Man ir spēcīga
aizvainojuma sajuta gan pret viņu, gan tiem cilvēkiem, kuri zina mūsu ģimenes stāstu,
bet nav mani, kā bērnu, pasargājuši. Nav svešu bērnu, tādu nav! Ir vienkārši
bērni.
Kopš 15 gadu vecuma es esmu norobežojusies no saviem radiem, viņi man ir
sveši cilvēki. Diemžēl, es nejūtu neko,
tikai kaunu par to, ko jūtu, klausoties mātes aizrādījumos: “Bērniņ, tā nevar!”.
Jo vecāka es palieku, jo vairāk man ir vienalga. Gadu gaitā atmiņas arvien
vairāk izbalē. No savas bērnības es atceros tikai pašus sāpīgākos notikumus,
pārējo es esmu likusi sev aizmirst. Dažkārt liekas, ka tā nekad nav bijis. Es
atceros vairs tikai pāris konkrētus notikumus, tomēr spilgti atceros visas
savas sajūtas esot bērnam. Šīs sajūtas man neļauj aizmirst pagātni, neļauj man
mainīties, tās rauj mani atpakaļ. Tās neļauj man virzīties uz priekšu, jo
pagātne sāp. Es gribu būt brīva no pagātnes, tomēr sajūtas nelaiž vaļā.
Es vēlos saņemt atbildes uz jautājumiem. Uz tiem jautājumiem, uz kuriem nav
atbildēts 25 gadu garumā!
Man vēljoprojām sāp, sasodīti sāp! Mani ir nodevuši tuvākie cilvēki, man
nav iedots pamats dzīvei. Vai ir kāds, kurš par to jebkad uzņemsies atbildību?!
Saka, katram savs dzīves ceļš ejams, savas takas jābrien, savi kalni jāgāž un
sava nasta jānes, tomēr jāatceras, ka galvenais ir šo “izieto ceļu” nepārlikt
no paaudzes paaudzē, nododot mantojumā.
Jau no mazotnes es esmu iemācījusies emocionāli nocietināties un izdzīvot.
Es nespēju izjust dažādas emocijas. Zinu kas ir naids, agresija, bailes,
nosodījums, apkaunojums, mūžīga vainas apziņa. Bet es nespēju dusmoties uz
kādu, jo vienmēr liekas, ka es daru nepareizi, ka es neesmu gana laba, lai mani
mīlētu, pieņemtu, novērtētu. No mazām dienām man tika stāstīts, ka mīlestība ir
jānopelna, un es to neesmu pelnījusi, par ko gan Tevi mīlēt?
Vai tiešam tāpat nemīl? Vai mīl tāpēc, ka esi gudrs, skaists? Vai mīl
tāpēc, ka proti un dari konkrētas lietas?
Man bieži jautā, kā Tev var patikt visu laiku būt vienai? – es vienkārši
nezinu kā ir citādāk. Man ir bail būt kopā ar kādu, jo es neuzticos cilvēkiem.
Gandrīz vienmēr, kad uzticos, viņi mani nodod, tāpēc vieglāk un man pazīstamāk ir būt vienai. Paļauties tikai uz
sevi, rēķināties ar sevi, lepoties vienatnē ar sevi par saviem mazajiem
sasniegumiem un ienīst sevi par to, kas notiek dziļi manī.
Ģimenes savstarpējās attiecības nav pienākums, bet izvēles brīvība, ja kāds
saka pretējo - netici un nekad, vai dzirdi, NEKAD nejuties vainīgs par to, ko
jūti!
Mīliet un sargājiet to, kas Jums ir, un atcerieties - svešu bērnu nav!
