Kā atrast sev laiku un ko ar to iesākt?
Varu Tev atzīties - man vienmēr ir bijušas
problēmas ar brīvo laiku un laika menedžmentu kopumā. Tas nav tāpēc, ka
to neprotu vai negribu, vienkārši man ir izteikti liela pienākuma apziņa, kura
gandrīz vienmēr liek aizmirst pašai par sevi. Agrāk es biju aizņemta strādājot
un esot pārņemta ar neskaidru, reizēm utopisku ideju realizēšanu. Tad viss mans
brīvais laiks un enerģija tika veltīts bērnam, savukārt šobrīd mazu daļiņu no
sava laika atvēlu arī blogam. Kā jau Jūs zināt, esmu pilna laika vientuļā mamma.
Tas pēc nosacījuma jau paredz, ka viss mans brīvais laiks ir labierīcību
apmeklējums vienatnē, turklāt ne ilgāk par 15 minūtēm, kā arī tik svarīgās miega
stundas.
Pandēmijas situācija pasaulē man lika saprast, ka arī
man tomēr ir nepieciešams laiks sev un sava telpa. Nepārprotiet, es neizsakāmi
mīlu savu bērnu, bet, pavadot kopā 1440 stundas no vietas ik stundu, beidzot
nāca apziņa - tas ir par daudz. Daudz par daudz. Iespējams skan egoistiski un
riebīgi, tomēr jā, arī es vēlos pagulēt “zvaigznītē” un klusumā. VIENATNĒ. Tieši tik primitīvi. Man
patīk dzirdēt savas domas. Ieklausīties klusuma skaņā. Vai zinājāt, ka arī
klusums skan? Klusumam ir tik maģiski dziedējoši spēcīga skaņa! Es biju
aizmirsusi, cik ļoti cilvēkam tas reizēm ir vajadzīgs. Pēdējās divas nedēļas ir
brīnišķīgas. Kā jau iepriekš minēju, man ir palicis tikai viens no diviem
darbiem, līdz ar ko man ir parādījies brīvais laiks. Laiks sev, kā vēlējos.
Tomēr beidzot, pēc tik ilga laika sastopoties ar to, es vairs nezinu, ko ar to iesākt.
Esmu bijusi pie friziera, esmu bijusi šopingā, pastaigāties. Esmu
nesteidzīgi, baudot pavasara smaržu buķeti, parkā padzērusi kafiju. Klausījusies
mūziku tik skaļi, ka kaimiņi lejas stāvā dzird. Turklāt to darīju, izbaudot
katru basa radīto vibrāciju savā ķermenī. Esmu pat meklējusi un atradusi ceriņu
“laimītes”. Jā, jā, nepārlasījāties “laimītes”. Tās laimītes, kuras ceriņziedos
ir ar piecām ziedlapiņām un, kuras apēdot solās mūžīgā laime. Iespējams skan
bērnišķīgi, bet varbūt tomēr, atrodot un apēdot to laimīti, arī tā dzīves lielā
laime būs? Mēģināts nav zaudēts! Es arī piepildīju savu sapni pagulēt
“zvaigznītē” un klusumā. Forša sajūta!
Esmu izanalizējusi dažādas ģeniālas idejas,
pieķērusies jauniem projektiem. Prātā esmu uzbūvējusi impēriju, tomēr es nejūtu
ne gandarījumu, ne prieku par to. Mani joprojām nepamet sajuta, ka kaut kas
trūkst un nav pilnīgs. Man ir neizsakāms prieks, ka Marta mani iedrošināja šim blogam.
Ir pagājis tikai aptuveni mēnesis, bet šis blogs jau man ir pavēris jaunu
skatījumu uz dzīvi, jaunu skata punktu uz sevi pašu. Es no jauna mācos saprast
sevi, apzināties savas vēlmes. Es atveros pasaulei un pati sev. Savam blogam es
veltu aptuveni piecas stundas nedēļā un varu pilnīgi droši pateikt - tas ir
lietderīgāk pavadītais laiks manā mūžā! Tas dod man enerģijas lādiņu un
pacilātības sajutu. Tomēr joprojām - mani nepamet sajūta, ka kaut kas trūkst un
man ir vajadzīgs kas vairāk. Vai tiešām man sāk trūkt vēlme apgūt jaunas
zināšanas? Vai tomēr man trūkst sajūtas, ka es vēlos atrast kādu, ar ko kopā
dalīt savu brīvo laiku?
Man iekšā ir tik pacilāta un sasodīti laba sajūta, tomēr es vēl neprotu
definēt, kas man ir tas, kas man ir jādara, lai šo sajūtu nepazaudētu. Es tik
ļoti vēlos, lai šī sajūta nepazustu un lai tā turpmāk kļūst par manu ikdienu!
Pagaidām man nav atbildes uz jautājumu kā atrast sev laiku, bet es vēlos,
lai Jūs neatņemu sev savu laiku, jo laiks ir Jūsu lielākā bagātība. Tveriet un
baudiet to!
Kad runa ir par laiku sev, es lieliski Tevi saprotu. Manam mazulim ir tikai gandrīz 8 mēneši, bet jau pāris mēnešus atpakaļ sapratu, ka no mājās sēdēšanas sāk braukt jumtiņš, sapratu, ka man, tāpat kā Tev, ir nepieciešams laiks sev. Šobrīd cenšos laicīgi bērnu nolikt gulēt un doties pastaigā, ar suni. Jā, es varētu atstāt bērnu tētim un doties pastaigā, bet man patīk tās pastaigas vēlu vakarā, kad apkārt ir klusums un miers, kad var dzirdēt savas domas, ne mašīnu motoru trokšņus. Ir jāatrod laiks sev, lai uzlādētos un atgūtu enerğiju.