Mans hobijs.
Sākšu
ar atvainošanos par raksta kavēšanos – Lūdzu piedod. Nē,es
neesmu sajaukusi dienas, bet šis raksts izrādīja īpaši
emocionāli grūts.
Bet tomēr es saņēmos un lūk…
Vai esat domājuši, ka, lai pilnvērtīgi spētu funkcionēt, mēs esam spiesti pabarot savu fizisko ķermeni un to arī darām, bet, kas notiek ar mūsu garīgo pasauli, vai mēs protam par to pietiekoši parūpēties? Vai esam spējīgi savu garīgo pasauli uzturēt tonusā, mundru, papildināt ar jaunam sajutām, meklēt iedvesmu lietās, kuras sagādā un spēj sniegt piepildījumu?
Trešdien pacilātā garastāvoklī, soļojot pa Brīvības ielu, es aizdomājos par daudzām jaunām sajūtām un domām savā dzīvē, paralēli priecājoties, ka piektdien es varēšu rakstīt par tik vieglu rakstu, iepazīstinot Tevi ar saviem vaļaspriekiem. It kā tik vienkāršs uzdevums - pastāstīt Tev, ka mani aizrauj cept maizi, lasīt sēnes un grāmatas, patīk projekti un izzināt pasauli. Bet, šī vienkāršā raksta tēma izradījās tik ļoti ļoti dziļa, ka bija nepieciešamas divas dienas un daudz asaru, lai pabeigtu rakstu, tā arī nesaprotot vai tas ir tas, kas man sagādā morālo baudījumu. Es varēju samelot Tev, samelot sev, es varu izlikties, ka problēmu nav, tomēr, es apzinos, ka tas neatrisinās šo situāciju. Teikšu atklāti - šobrīd es jutos nožēlojami un emocionāli tukši. Es atļāvu sev ieskatīties tajā dziļumā, kuru pati no sevis cenšos slēpt. Visa bloga būtība ir ieskatīties pašā, pašā savas dvēseles dziļākajā nostūrī, aizdzenot visus savus dēmonus un mošķus, ļauties emocijām, kuras tas raisa… Šonedēļ nāca apziņa, ka es tam šobrīd vēl neesmu gatava!
Par savu hobiju pēdējos gados varu saukt Facebook lentas skrollēšanu no rīta, pie pusdienām, brīvā brīdī braucot transportā vai vakarā pirms miega. Dienu no dienas, mēnesi no mēneša. Paiet dienas, mēneši, gadi. Banāli, vai ne? Ļoti, ļoti banāli. Tur nav nekā jauna, tur nav nekā interesanta, retu reizi gadās kas aizraujošs, bet pārsvara saturs, kuru tur redzu, nav man saistošs, bet cita nekā jau nav. Telefons manā plaukstā ierauj mani pasaulē, kurā nav jādomā, nav jāmeklē atbildes. Es peldu un man patīk šī sajūta. Ar laiku, pēc grūtas dienas, par vienīgo vēmi kļūst vienkārši nedomāt. Šī sajūta kļūst par atkarību un neatlaiž. Tad, kad viss ir daudz par daudz, roka pati stiepjas pēc tik ierastā risinājuma – Facebook nebeidzamās lentes. Šis ir veids kā atslābināt prātu, kā aizmirst sāpes, kā noturēt asaras, kā apturētu savu brūkošo prāta impēriju - vienkārši nedomāt. Un skat, diena jau ir pagājusi, nebija laika nekam citam, nekam lietderīgam. Cik gan viegli ir sevi apmānīt un pat nesajust to.
Cīnoties ar primitīvām ikdienas problēmām, es esmu pazaudējusi savu esību, vairs nezinot, kas ir mans hobijs. Es nezinu, kuras ir tās nodarbes vai lietas, kuras man sagādā morālo baudījumu, kas ir tas, kas spēj man dot piepildījumu, apziņu, ka dzīvē un pasaulē ir augstākas vērtībās par ikdienas rutīnu, par darbu, maksājumiem, sabiedrības standartiem un pagātnes problēmām. Šobrīd es morāli eksistēju, priecājos par piektdienām, un skumstu par pirmdienām. Es, sajūtu cilvēks, esmu pazaudējusi spēju just, spēju izjust. Man ļoti patīk mīlēt, patīk pieskarties, patīk aizrauties, patīk baudīt. Man patīk vērot notiekošo sev apkārt, man patīk radīt, man patīk iedvesmot sevi un citus, bet kur, kur tas viss ir pazudis?! Kā varēja notikt tā, ka es izvēlējos vieglāko ceļu- nedomāt, nemeklēt, neiedziļināties. Cik ļoti es norobežojos ne tikai no pasaules, bet arī pati no savām sajutām un vēlmēm, savām interesēm!
Es negribēju darīt kaut ko tikai darīšanas pēc. Sliktākais, ko es sev varu izdarīt ir piespiest sevi darīt kaut ko, ja es nejūtu, ka tas ir jādara. Muļķīgi jā, bet mana pasaule ir trausla, vijīga, ar daudz labirintiem un savdabīgiem uzskatiem.
Esmu sevi mānījusi domājot, ka spēšu atgriezt sevi atpakaļ, kad būšu stabilizējusi savu ikdienu. Esmu bijusi naiva domājot, ka manu “impēriju” var noturēt nedomājot.
Kur ir manas sajūtas, TĀS sajūtas, tā maģija, brīnumu pilnā pasaule, kura mani aizrauj ar smaržu un skaņu ar savu krāsu paleti, ar sajutām, kurām visums par šauru?! Šo ritu es pavadīju stāvot uz balkona un raudot, atkārtojot sev vēlreiz un vēlreiz: “Kete, kur tu esi, nāc atpakaļ, man Tevis trūkst! Ļoti, ļoti! Sadzirdi, atrodi sevi. Lūdzu! Es negribu eksistēt es gribu dzīvot!” Ir svarīgi sev iemācīt dzīvot, ne eksistēt. Es ceru, no sirds ceru, ka Jūs to protat, jo citādāk dzīve ir garlaicības un pelēcības pilna. Esi tik laipns pret sevi – nepieļauj to!
