Atceries, es rakstīju, ka pagājušonedēļ pacilātā garastāvoklī, soļojot pa Brīvības ielu, es aizdomājos par daudzām jaunām sajūtām un domām savā dzīvē? Tad nu lūk, viena no tām bija par saviem aizsardzības mehānismiem un algoritmiem, par sava prāta iekšējo impēriju.
Es esmu iemācījusies emocionāli izdzīvot, nocietinoties un veidojot sevī ar vien jaunas sistēmās un veidus, kā neļaut nevienam ielūkoties savā dvēselē, kā neatļaut piedalīties savā dzīvē. Ir ļoti viegli īstenot fizisko aizsardzības plānu - tik vien kā +20 kg un viss, esmu savā drošajā komforta zonā. Izklausās pēc sevis spīdzināšanas, vai ne? Bet tomēr, katru reizi, kad jūtos emocionāli slikti, tas palīdz man izdzīvot. Šis mehānisms ir ļoti primitīvs, balstīts uz sabiedrības pieņemtajiem skaistuma standartiem. Apzināti neļaujot sev iekļauties tajos, es atgrūžu cilvēkus.
Cilvēks nav korpulents, jo viņam patīk ēst, bet gan tāpēc, ka ir ieslēdzis aizsardzības mehānismus, kuri viņam strādā vislabāk. Ēdiens dod mierinājumu, vienlaikus labi “palīdzot” izveidot vizuāli nepievilcīgu izskatu apkārtējai sabiedrībai, tādejādi novēršot iespēju, ka fiziski cilvēks kādu spētu piesaistīt. Kad esmu izveidojusi fizisko barjeru, laiks veidot arī emocionālo nocietinājumu. Gala rezultātā ir sajūta, ka es vienmēr saspringusi gaidu kārtējo uzbrukumu, cenšoties paredzēt kad un kā tas notiks. Un, priekš manis, vārds “uzbrukums” simbolizē ko sliktu. Un varbūtība, ka varētu notikt kas labs, nekad netiek izskatīta, jo labajam netiek pievērsta uzmanība. Šādi es dzīvoju līdz pagājušai trešdienai. Man vienmēr ir plāns, man ir skaidrība, turklāt, ja es zinu spēles noteikumus, kas gan var noiet greizi?! Izrādās, pat ļoti daudz. Šoreiz ļoti, ļoti daudz. Smieklīgi un reizē skumji, ka tik daudzus gadus radītie mehānismi sagrūst un nestrādā, jo es nespēju paredzēt, ka vienkārša telefona saruna ar cilvēku, kurš tevi neredz, par tevi neko nezin, kuram par tevi nav ekspektāciju, cilvēks, kuru tu nespēj izpētīt un nolasīt, spēs visu, manu akurāti veidoto sistēmu, sabojāt! Es ar visu savu spēku lieku gabaliņu pa gabaliņam atkal kopā, domājot, kā novērst savas sistēmas error! Kādā brīdi es atskārtu - es rīkojos neefektīvi! Tērēju savu laiku un enerģiju aizsardzības modulācijai, nevis cenšoties izprast savas sajūtas, vēlmes, aicinājumus, kā arī uzskatus par gaumi! Ir jāatļauj sabrukt savai prāta impērijai, jo tur vairs nav ko turēt, tur nav nekā veselīga, it nekā! Es gribu ļauties pati sev, iemācīties kontrolēt pati savu prātu, savu ķermeni, nedarot tam pāri, justies labi ar savu dzīves pieredzi. Neļaujot nodarīt sev pāri, nevis tāpēc, ka man ir izstrādāta labākā aizsardzības stratēģija visumā, bet gan tāpēc, ka es spētu apzināties, ka es esmu vienkārši cilvēks. Cilvēks, kuram ir atļauts sāpēt, dziļi sāpēt, ļoti sāpēt, patiesi sāpēt. Un cilvēks, kurš spēj apzināties, ka sāpes pāriet un vietā dzimst, kas satriecoši skaists. Es gribu ļaut, lai manī piedzimst šis skaistums, es gribu mirdzēt, nevis būt pati sava ēna!
Apdomājot un saliekot šo visu kopā, man radās mans ģeniālais plāns - projekts “Kete”. Man taču patīk projekti, patīk izzināt, patīk procesi, meklēt informāciju, mācīties, domāt kā augstāk, tālāk un varenāk. Ja tā, tad kāpēc es pati nevarētu sev kļūt par aizraušanos, par savu projektu, beidzot būt lietderīga pati sev! Varu! Jā, es varu un gribu, beidzot gribu!
Reizi pa reizei, pamīšus rakstiem par savām sajūtām, ievietošu arī rakstus par šī projekta gaitu un sekmēm, lai padalītos ar savu pieredzi un atklājumiem.
Iedvesmojies no sevis, sajūti sevi un tici sev! Nenoslēdzies ne sev, ne pasaulei, jo tad notiek skaistas lietas!
