Mums katram ir savs labākais draugs, cilvēks, ar
kuru kopā mēs esam priekos un bēdās. Parasti gan vairāk sanāk būt kopā bēdās,
nekā priekos, bet arī tas ir vajadzīgs, vai ne? Labākais draugs ir līdzvērtīgs
sargeņģelim - tu viņu vari neredzēt, bet viņš ir ar tevi. Tevi jūt, mīl, uztraucās
un vienmēr ir blakus.
Varbūt skanēs iedomīgi, tomēr pateikšu - es sevi
uzskatu par ideālu labāko draugu, tiesa gan, es esmu labākais draugs uz laiku,
lai tev izaugtu spārni!
Vakar man bija telefona saruna ar brāli. Tā kā
šobrīd manā dzīvē ir ļoti interesants posms, mēs apspriedām tēmu, ka vienmēr,
kad manā dzīve ienāk kāds cilvēks, es veltu visu savu laiku un uzmanību viņam,
aizmirstot par visu un visiem. Pēc sarunas, šī tēma mani ļoti ieinteresēja,
tādēļ vakardienu un arī šodienu es veltīju, lai gremdētos atmiņās par visām
attiecibām, kuras man ir bijušas, neatkarīgi draudzīgas vai romantiska
rakstura.
Man ir ļoti izteikts un pārmērīgs mātišķais
instinkts, kas nozīme, ka man vienmēr un par visiem vajag parūpēties.
Parūpēties, lai viņiem būtu labi, silti un omulīgi. Un tas tā notiek, neatkarīgi
no tā vai es zinu tevi vienu dienu vai visu dzīvi - man ir svarīgi, lai tu
justos labi! Es izcepšu visgardākās kotletes, mana sirds un mājas durvis
vienmēr būs atvērtas sirsnīgam sarunām un atbalstam tev! Savukārt cilvēkiem,
kuriem dzīvē ir grūts posms un ir nepieciešams atbalsts, nekas netiek žēlots no
manas puses! Ja es spēju un varu ko dot, lai palīdzētu, es atdošu visu, kas man
ir! Es vienmēr bušu tas cilvēks, kurš spēs uzklausīt, tas, kurš spēs atbalstīt,
tas, kurš var būs blakus tad, kad tas ir vajadzīgs, pat tad, ja vajadzēs to
darīt 24/7 režīmā. Man nav īpaša algoritma pēc kura es izvēlos, kuram ir vai
nav nepieciešama mana palīdzība. Var teikt, ka es to vienkārši redzu un jūtu.
Tā ir kāda īpaša sajūta, es pat teiktu, ka kāda no manām maņām saka, ka šim
cilvēkam šobrīd vajadzīga palīdzīga roka, lai spētu piecelties un atjēgties. Ja
es varu palīdzēt, tad kāpēc gan to nedarīt?! Man pretī nevajag neko! Es nevācu
karmas punktus un pretī negaidu pateicības runas. Man sniedz gandarījumu redzēt
kā tas mazumiņš, kuru es spēju dot, spēj izmainīt cilvēka dzīvi. Tas ir tik
skaisti!
Jā, dažkārt ir skumji, īpaši apziņa, ka kādam no
saviem “lolojumiem” es kļūstu par blāvām atmiņām, kaut gan savā sirdī un
prāta esmu izdzīvojusi tik daudz emocijas un pārdzīvojumus kopā ar viņu. Bet
tas ir tā vērts, lai redzētu, kā cilvēks no jauna atdzimst, atrod spēku
piecelties, dzīvot un atrodot sevi. Jā, ir grūti dzīvot savu dzīvi, ar savām
problēmām un sajutām, paralēli esot cita balsts, izdzīvot kopā ar viņu visus
pārdzīvojumus, priekus un bēdas. Jā, tas prasa daudz no manis, precīzāk visu. Visu
manu pozitīvismu, visu manu spēku un enerģiju. Man pašai īsti nekas nepaliek
pāri un ir jāizdomā, kur to atkal uzģenerēt, kā saražot to atpakaļ! Jā, ir
grūti atlaist. Tas ir pats grūtākais atlaist kādu, kuru Tu tik ļoti mīli un
sargā no pasaules sliktajām lietām un sajūtām, bet tas ir jādara, lai cilvēks
var pilnveidoties un attīstīties tālāk.
Nē, es neesmu uzņēmusies Dieva lomu un nelemju par
kāda dzīvi vai sajutām! Ja tev mani vajag šeit un tagad, re, kur es esmu. Varbūt
skan muļķīgi, bet man sirdī un prātā ir apziņa, ka šī ir mana dzīves misija –
palīdzēt, lai kāds cits varētu augstāk, tālāk, varenāk!
Es Tev atdošu visu, mans draugs! Man it nekā nav
žēl un es no visas sirds priecāšos, ja tas tev būs vērtīgi! Tāda nu es esmu - ideāls
labākais draugs!
