Jā, mans bērns ir īpašs bērns - Elizabete
Keita ir īpašs bērns. Īpašs ne tāpēc, ka būtu citādāka vai
savādāka kā citi, pārējie bērni, bet gan tāpēc, ka viņas
ienākšana manā dzīvē bija negaidīta un pavisam neplānota,
baiļu un satraukuma pilna.
Savu dzīvi es biju iztēlojusies un idealizējusi citādāku, nekā tā ir šobrīd. Manā iedomu izsapņotajā dzīvē man bija jāsasniedz viss iespējamais (un arī neiespējamais) sava karjerā, pierādot sev un pasaulei, ka es varu, ka es būšu tur, kur esmu iedomājusies un, kur gribu būt. Man pavisam noteikti bija jāiegūst finansiāla stabilitāte, savs īpašums, jāatrod savs dzīves partneris un tad, iespējams, ap gadiem trīsdesmit vēlreiz jāmēģina atrast iemesls, kāpēc es nevaru kļūt par mammu, pilnvērtīgi funkcionējot kā sieviete. Tāds bija tas plāns, kuram es sekoju un pat gribētu teiktu, ka iekļāvos. Iekļāvos, līdz brīdim…
Kādā svētdienas vakarā, braucot ar eskalatoru tirdzniecības centrā, man palika slikti - sareiba galva un es paģību. Lai arī mana veselība nebija un nav perfekta, tomēr savu organismu es zinu pietiekoši labi, tāpēc zināju, ka tas, kas notiek, signalizē par nepieciešamību mainīt savus plānus un doties uz tuvējo aptieku. Šo svētdienas vakara un pirmdienas sajūtu - pilnīgu neizpratni un apjukumu, es aizmirst nespēšu nekad!
Mani bija neizsakāms prieks, bailes, neskaidrība, apjukums. Divas nedēļas es atrados nesaprotamā stāvoklī, vizīte pie ārsta un seko vēl lielāks apjukums, pārsteigums un nesaprašana – man ir gaidāmi dvīņi! Iedomājaties manu apjukumu pēc šiem ārsta vārdiem! Diemžēl šis prieks nebija ilgs, jo bērniņi bija pārāk mazi, neatbilstoši savam vecumam, turklāt vienam bērniņam bija ļoti vāji sirdspuksti. Tad sākās periods zāles, vitamīni, analīzes un sonogrāfija divas reizes nedēļā, lai kontrolētu procesu, taču tas viss nelīdzēja. Kad likās, ka viss būs labi, vienam no abiem bērniņiem apstājās sirds. Ārsts smagi nopūtās un ieteica gatavoties spontānajam abortam tuvākajās dienās. Taču tas nenotika. Vēl vairāk - kārtēja iknedēļas vizīte, kurā ārsts pavēsta, ka otram bērniņam viss ir kārtībā, spēcīgi sitās sirds, aug un attīstās. Man prieks tajā brīdī bija neizsakāms.. Bet kā jau visiem prieka stāstiem, seko nākamais trieciens - ārsts iesaka veikt abortu, jo bērnam, iespējams, būs veselības komplikācijas, sakarā ar izmainīto organiku. Uz maniem jautājumiem, kas tieši var būt izmainīts un ko tas var ietekmēt, atbildes nav! Man tiek dots laiks līdz nākamajai vizītei padomāt, izvērtēt un apsvērt abortu. NĒ! Šis bērns ir pierādījis, ka grib dzīvot un man ir jādod iespēja!
Ārsts manu nostāju pieņēma un noteica, ka līdz piektajam grūtniecības mēnesim es tomēr varu vēl pārdomāt, kā arī ieteica sagatavoties iespējamām priekšlaicīgām dzemdībām. Dziļi sirdī es ticēju un cerēju, ka viss būs labi. Pateicos Dievam, kosmosam un visumam par katru dienu, ar bailēm gaidot nākošo. Un tā dienu no dienas. Līdz pienāca diena, kad Elizabeti Keita nāca pasaulē.
Neticami - man ir bērns! Un nekas slikts nav noticis. Viņa elpo, ir vesela.. Tas ir īsts brīnums, turklāt, mans brīnums! Ar viņu viss ir kārtībā. Tā lielā atvieglojuma sajūta, ka mans gaidīšanas cikls ir noslēdzies, vairs nekas nav jāgaida!
Tomēr mūsu idille nebija pārāk ilga. Ap astoņu, deviņu mēnešu vecumu, bija skaidrs, ka kaut kas nav labi, kaut kas nav tā. Kamēr visi kā viens apgalvo bērns ir pārāk mazs, lai kāds specialists spētu ko konstatēt, es, kā māte, jutu, ka kaut kas nav labi. Lūk, šajā brīdī sākās nākamais gaidīšanas maratons. Maratons, kurš ilgst vēl šobrīd. Maratons bez skaidras atbildes, kas notiek ar manu bērnu, kā es varu palīdzēt un, kas man ir jādara labāk, citādāk vai vairāk!
Elizabete ir unikāla un neatkārtojama. Viņa pasauli uztver savādāk, liekas, ka redz to, ko citi neredz. Viņa ir sajūtu bērns. Emociju gamma, kas nāk no viņas ir ļoti spēcīga un mainīga, prieks mijās ar lielām bēdām, aktiermāksla - ar salauztu sirdi.
Jūlijā viņai būs četri gadi. Pēc ārsta noteiktā, mentāli viņai ir tikai nepilni trīs. Elizabete runā savā valodā un dzīvo savā pasaulē, ir ļoti emocionāla. Ir grūti noskatīties, kā viņa nespēj tik galā ar savām emocijām. Brīži, kad sākās histērija, kliegšana, raudāšana, mukšana prom un slēpšanās, ir patiesi smagi. Es esmu bezspēcīga, es nevaru pateikt vai izdarīt neko, kas novērstu vai izbeigtu šo viņas pārdzīvojumu posmu. Es varu vienkārši būt, sēdēt blakus, ja man ļauj turēt roku vai apķert. It kā tik elementāri, tomēr tik sasodīti grūti. Mājas, veikals, iela, sabiedriskais transports - tas var notikt jebkur. Šobrīd es jau cenšos paredzēt un novērst laicīgi apstākļus, kuri var izprovocēt emocionālo pārslodzi, tomēr ne vienmēr tas sanāk. Bieži es pat nesaprotu, kāpēc tā ir noticis vai kas tieši notika. Ar laiku esmu iemācījusies ar sirdi nedzirdēt šos brīžus, pateikt “STOP, atkāpies!” tiem cilvēkiem, kuri nāk klāt un nosoda manu bērnu, sauc par izlaistu. Ar laiku es iemācījos vienkārši būt blakus savam bērnam un neraudāt. Bieži dzirdu, ka esmu emocionāli vienaldzīga, bet tu nevari būt vienaldzīgs, kad tavam mīļajam sāp. Tu vienkārši pieņem situāciju un iekšēji centies tikt ar to galā. Vai tad tā nav?
Elizabete ir fantastisks bērns! Es katru dienu mācos būt labāka mamma savam bērnam, nesalīdzināt viņu ar viņas vienaudžiem vai citiem bērniem, priecāties par viņas unikalitāti un centies nedomāt tik ļoti par viņas nākotni. Raudzīties viņā šeit un tagad, baudīt to un būt te, ar viņu.
Es esmu pieņēmusi situāciju, bet es nekad nevarēšu ar to samierināties. Mans uzdevums ir maksimāli izdarīt visu, lai Elizabete spētu un varētu iekļauties sociumā. Bija grūti tik pāri ekspektācijām, kuras rodas katram vecākam, kad viņa dzīvē ienāk bērns. Ekspektācijām par to, ko viņš pratīs, ko darīs, kad darīs, kāpēc darīs. Ik katrs vecāks grib to labāko un skaistāko savam bērnam visas dzīves garumā. Līdz ar to, tu tici un gaidi, ka tā notiks, tu vienkārši izplāno visu sava bērna dzīvi, pirms viņš to sāk dzīvot.
Es neesmu supervarone. Es esmu vienkārši mamma savam bērnam! Kad dzirdu kādu, sakot: “Es apbrīnoju Tevi! Es gan tā nevarētu!”, gribas bļaut un teikt: “Nē, Tu arī varētu un varētu pat vairāk, ja vajadzētu!” Bērns ir bērns, neatkarīgi, cik īpašs viņš ir savai mammai. Viņš ir un paliks bērns!
Es ļoti ceru, ka Tev nekad nevajadzēs iet cauri, kam šādam vai citādāk smagam, ko nespēj ne ietekmēt, ne izmainīt, tomēr, lai vai kā, atceries – Mēs visi spējam vairāk kā domājam, īpaši attiecībā pret sev mīļajiem.
