Jau atkal rudens!

Nemanot ir pienācis rudens, to atskārtu šorīt, ierastā ainava caur manu virtuves logu ir nedaudz drūmāka kā parasti , tā sāk ietērpties dzeltenīgs toņos, kaut kur pavīd pa brūnumam. Drūmi un draudīgi mākoņu mutuļi parādās ar vien biežāk. Tie uzrodas nez no kurienes un tad pēkšņi pazūd, liekot noticēt, ka spēsi vēl noķert sauli. Asfalts nu ir spīdīgi melns, izskatās, ka ierastās rudens lietavas ir sākušās. Piemājas dārziņu īpašnieki steidz visiem izdalīt ķirbjus un pēdējos kabačus. Uz ielas cilvēki ir palikuši drūmāki, tie ar nodurtām galvām soļo savus ierastos ikdienas ceļus. Liekas, ka ar aukstā vēja un lietus atnākšanu vari bez sirdsapziņas pārmetumiem slēpt savu skatienu jakas kapucē vai piesegties ar iespaidīga izmēra šalli! Steidzoties ar nodurtu skatienu Tu drīksti nesveicināties un skumt, pat, ja nav par ko skumt ir jāskumst, tā piederas rudenim. Rudenī priecīgi var būt tikai bērni lēkājot pa peļķēm, kuras visapkārt ir pārpilnība.

Cik gan  ātri paskrēja vasara! Cik gan ātri paskrien laiks, cik ātri mainās gadalaiki un to atnestās sajūtas. Mēs ļoti bieži asociējam konkrētu gadalaiku ar savām iekšējām sajūtām. Laikam es arī esmu viens no šiem cilvēkiem, jo šo vasaru es izbaudīju! Bet varbūt tomēr nē, es nebaidos no rudens depresijas vai rudens drūmuma kopumā. Man ļoti patīk rudens, vienmēr ir paticis verot pārmaiņas, lai gan pārmaiņas pašas par sevi mani biedē man patīk pats process, žēl , ka ar savām pārmaiņām un procesiem neiet tik raiti, jo vienmēr ir bail no nezināmā,  pat tad, ja tu zini, ka nezināmais atnesīs daudz ko vērtīgu.Ir tik grūti izlīst no savas komforta zonas, cik drēgna rudens rītā no siltas segas.

Bet atgriezīsimies pie vasaras! Kā jau minēju iepriekš, vasaru es izbaudīju, bet ne vasaru kā gadalaiku, bet gan vairāk sajūtas, ko tā man atnesa. Pēc ilgiem laikiem es vispār izbaudīju dzīvi, izdzīvoju sajūtas, Tu  neticēsi, šoreiz tā bija mana dzīve, tās bija manas sajūtas, manas  jūtas, kuras es baudīju! Jā, es nenoliegšu, ka ārpasaulei es neesmu pieejama tik biezi kā kāds vēlētos, vai arī kā vēlētos, manis ir tik daudz, cik daudz es gribu būt. Es sevi vairs  netērēšu tur, kur tas nav vajadzīgs. Es sevi pataupīšu - man sevi pašai vajag un kā izrādās vēl kādam izņemot manu bērnu mani vajag. Šo vasaru es veltīju netērējot sevi, priecājoties par to, kas man ir dots, kārtojot Elizabetes rehabilitācijas jautājumus un baudot sajutu “ģimene”, jā, kā izrādās tā ir sajūta!

Kopš brīža kad sāku rakstīt savu blogu man ir parādījusies drosme būt man pašai, apzināties kas es esmu, kā arī kas ir tas, ko patiesībā es vēlos, kā es vēlos. Neatstāt šo jautājumu atvērtu definējot tikai to, ko es nevēlos. Kā izrādās ja tu iemācies atvērt sevi pasaulei, tad ir iespējams kļūt par daļu no kāda cita pasaules.

Viena no lietām nemainīgi būs- es vēlos turpināt rakstīt, bet man ir jāiemācās rakstīt pat tad, ja man nav iedvesmas, vienkārši apsēsties un baudīt procesu. Varbūt nespiest sevi rakstīt par konkrētu tēmu vai nolikt termiņus. Tas nepieciešams, lai es neatmestu ar roku savam blogam, kā arī nerakstīt tikai tāpēc, ka kāds gaida manu rakstu vai rakstīt, lai vienkārši rakstītu. Es vēlos rakstīt tikai sava prieka pēc,  just gandarījumu pēc katra sava raksta. Es vēlos uzlabot savu gramatiku un papildināt leksiku. Pats svarīgais - es varu sirdī priecāties, ka es esmu ceļā savu bērnības sapni kļūt par rakstnieci! Tiesa esmu palikusi bez sava redaktora un labākā drauga reizē, bet dabā viss plūst un mainās, notiek tieši tas kam ir jānotiek! Ir jāiemācās pieņemt un respektēt katra cilvēka uzskatus, domas un robežas. Ir jāiemācās šķirties un atlaist. Es zinu draugs, Tu spēsi atrast savu mieru, savu prieku un spēsi pati izaudzēt sev spārnus, lai nokļūtu tur, kur Tev ir jānokļūst!

Uz drīzu tikšanos manā nākamajā rakstā!

1 komentārs - Jau atkal rudens!

Komentēt