Cīņa ar savu pašvērtējumu un sevi pašu.

Kā man patīk šī gada rudens! Saulīte silda, dienas ir izcili skaistas un siltas, turklāt vel nav parādījies nomācošais pelēcīgums, tomēr tas nemanot ir iezadzies manā prātā! Es labāk izvelētos pati starot iekšienē redzot dabas pelēcīgumu, nevis otrādāk. Nē, tā nav rudens depresija, es esmu ļoti laimīgs cilvēks un globāli man nav par ko sūdzēties vai būt neapmierinātai. Es zinu kas es esmu un ko es varu, es esmu tik, cik es daru. Esot pieaugošā vecumā man nekad īsti nav bijušas problēmas ar pašvērtējumu, tomēr bieži es apšaubu savu vērtību, nesen atskārtu, ka tas atkal notiek.

Vai Tu zini kā Tu izskaties no malas vai tas atšķiras no tā, kā Tu pats sevi redzi spogulī? Vai Tu zini kā izklausās Tava balss otra cilvēka galvā? Vai Tu ikdienā piedomā pie satura, kuru Tu radi un pasniedz pasaulei? Vai Tu ar sajūsmu esi noskatījies uz kādu cilvēku domājot cik gan viņš ir elegants un skaists ,kāds viņš ir interesants sarunu biedrs, kāds kopts un solīds, kādās modīgās drēbēs viņš ir tērpts, noteikti viņš ir labu stila izjutu! Re, ar kādu mašīnu viņš brauc, droši vien viņa atalgojums ir divas reizes lielāks par Tavu, un protams šis cilvēks ir simts reizes labāks par Tevi, turklāt vēl noteikti veiksmīgāks! Bet kas esi Tu, ko Tu esi izdarījies, cik daudz Tu esi sasniedzis savā dzīvē?!

Mēs tik bieži neredzam vai izliekamies neredzam kas mēs paši esam, kādi patiesībā esam, ko esam vai neesam izdarījuši, lai nonāktu tur kur esam šobrīd!  Mēs salīdzinām sevi ar citu cilvēku tēliem piešķirot viņiem pārdabiskas spējas, idealizējam tos noliekot sevi tik ļoti zemu, lai ar vieglu roku iznīcinātu savu pašvērtējumu. Pēc tam ir vajadzīgs ilgstošs laiks cenšoties uzbūvēt no jauna savu pašvērtējumu un saprot savu esību.

Nenoliegšu, man ir bijušas problēmas pieņemt sevi un savu ārējo tēlo, jūtu, ka  ir atgriezusies šī sajūta, tā nu jau ir omulīgi iekārtojusies manā pakrūtē un nedomā mani pamests tik drīz! Skumji, ka tas atkal sāk notikt! Man tik ļoti riebjas šī sajūta, tā liek man justies mazvērtīgai, niecīgai, tā iztukšo un liekas, ka saplosīs no iekšpuses. Jo vairāk es skatos uz citiem, jo sliktāk es jūtos, jo sliktāk es jūtos, jo mazāk es daru sava labā, jo mazāk es daru savā labā, jo sliktāk es jūtos! Un tā uz riņķi, atkal un atkal, līdz vienā dienā viss beidzas - man atkal pieder pasaule, es esmu lieliska, skaita un satriecoša! Man pēkšņi atkal ir iedvesma un spēks, lai beigtu nodarboties ar sevis žēlošanu, spīdzināšanu un saņemtos! Taču šīs sajutās ir kā rēgi, kuras vienmēr ir kopā ar mani un spēj piezagties nemanot ,es nezinu kas to parādīšanos provocē, kā arī kā ar tām cīnīties nenodarot sev pāri.

Esmu bijusi dažāda izmēra (svara kategorijās), man ir bijuši gari mati, īsi mati, sarkani mati, melni mati Esmu izmēģinājusi dažāda stila apģērbus,  aptuveni esmu nonākusī pie sava PATĪK vai NEPATĪK stila, tomēr ļoti bieži mēdzu noklīst no savam mīļajām blūzēm un atkal iekāpt sporta apavos un t-kreklos.

Brīdī, kad es sevi sāku salīdzināt ar kādu citu es kļūstu nevīžīga pret savu ārējo tēlu, liekas, ka nekas nepiestāv, pazūd sajūta, ka es izskatos lieliski vai vismaz labi, notiek pretēji, ir sajuta, ka es esmu neglīta, veca un resna! Šajos brīžos es varu iet pie friziera vai manikīra, pirkt apģērbu, uzklausīt komplimentus vai meklēt veidus kā pašapliecināties, nekas nelīdz, tas tikai pasliktina situāciju. Kāpēc censties kaut ko darīt un vilties sevī? Labāk ir piestūķēt savu ķermeni ar draņķīgu pārtiku un savu prātu ar toksiskām domām lēni to indējot. Es esmu cilvēks, kurš tic tikai tam ko redz, ja skatoties spogulī mans prāts saka, ka pretī redz nožēlojamu cilvēku, tad manas domas itin nekas nespēj izmainīt izņemot mani pašu! Ja es spēju nomākt domas par savu izskatu tad parādās citas sajūtas, liekas, ka man nekas nesanāk un nepadodas .

Šobrīd es meklēju veidu kā piespiest sevi darīt kaut ko savā labā , neapstāties un neiekrist savos izliktajos slazdos, lai liktu sev justies nožēlojami. Es cenšos izbaudīt dienu ar sev tuviem cilvēkiem, rīta kafiju un dienas laikā izdarīt kaut ko, kas spētu likt man pašai pasmaidīt.

Man likās svarīgi, lai Tu zini, ka neesi vienīgais cilvēks, kurš reizi pa reizei apšauba savu vērtību un cīnās ar saviem dēmoniem!  Mēs esam tik skaisti cik skaitus mūs redz otra cilvēka sirds un savs paša prāts, meklē veidu, kā turēt savu prātu skaidru un aizpildīt ar skaistām un vērtīgam domām, lai nepamatotai kritikai tur neatliek vietas!

Nav komentāru

Komentēt