Kāpēc es rakstu?

Šonedēļ Prūse galīgi satrakojusies, laikam vecums iestājies, ieliku matos ilgviļņus! Tagad manus matus rotā vijīgas lokas, tikai jāiemācās apieties ar savu jauno un glauno frizūru! Maza humora deva gan sanāca ar ilgviļņu likšanas procesu. Laikam mani mati izskatās tik smieklīgi, ka daba smējās līdz asarām! Pagājušo nedēļu nelija lietus, nebija pat miņas no tā, šonedēļ arī nelija, izņemot burvīgo pirmdienu, kad man lika ilgviļņus! Kas var būt labāks kā censties nesaslapināt matus, kad ārā līst lietus un ir mitrs gaiss! Bet nu jau ir labi, divas dienas izbaudu savu jauno frizūru un piedeguša popkorna smaržu no matiem kad tie ir slapji!Trīs garas un mokošas dienas nevarēju matus mazgāt, arī slapināt vai lietot sauso šampūnu. Biju izpūtusi lauvene (šobrīd arī esmu) un nekādi nevarēju novērtēt savu jauno frizūru, tas bija sasodīti mokoši! Beidzot varu secināt, ka ir sanācis tīri glīti. 

Mazs prieks prieciņš dvēselē!

Par manu pogājušās nedēļas rakstu bija dalītas sajūtas tiem kuri to lasa. Vislabākais citāts kuru šonedēļ saņēmu par savu raksta: ""Pofig, ka dvēsele pūst, galvenais, ka acis uzkrāsotas un matos čirkas!"" Jā! Ja tas palīdz man justies labāk vai skaistāk, tad kāpēc gan lai es to nedarītu, kāpēc vispār kādam ir radusies doma, ka man pūst dvēsele (lasīt sāp)? Otro vietu ieņem citāts kurš raisīja manā sejā smaidu: ""Atkal Tev ir depresīvi raksti parādījušies!"" Šos abus citātu es vēlējos izanalizēt padziļinātāk un uzrakstīt par to.
Ehh...

Mums katram ir labākas dienas, ir grūtākas dienas, tieši tāpat ir arī ar sajūtām, ja mana sajūta ir, ka man ir skumji, tad es vēlos skumt un par to iespējams uzrakstīt padaloties ar jums. Izklausīsies pēc taisnošanās, bet es savu blogu rakstu pirmkārt sev, mans mērķis nav Tevi vai kādu citu izklaidēt, bet padalīties ar savām sajūtām, domām un mērķiem, dzirdēt sevi no malas, jo es nemāku runāt viens pret viens par savām problēmām ar otru.

Es esmu cilvēks ar tiesībām justies slikti vai nomākti! Jā, es nespēšu Tev acīs skatoties pateikt- man viss ir slikti, bet es varu uzrakstīt. Es esmu tieši tāda pati sabiedrības daļa kā Tu, mūsu vienīgā atšķirība ir tajā kā es pasniedzu savu sāpi vai domu, respektīvi manā izteiksmes veidā. Es nemāku runāt par sevi un savām sajūtām, man nepatīk to darīt, man patīk rakstīt. Es varu uzrakstīt visu par sevi līdz pēdējai niansei un publicēt, man nav bail atklāties pasaulei rakstot, es jūtos droši, jo tas ir pārdomāts lēmums, es varu katru vārdu un rindkopu pārrakstīt, labot un rediģēt, līdz es iegūstu saturu, kurš man ir pieņemams un varu to nodot pasaulei. Word document no manis neko negaida, mums nevajag rezervēt laiku sarunai, tas nenosoda, nesteidzina, tas pieņem manis rakstīto. Es domāju, ka es nekad nespēšu viens pret vienum izteikt kaut trešo daļu no tā kas notiek manī vai jau ir lasāms manā blogā, kā arī iztirzāt jau uzrakstīto.
Es varu runāt publikas priekšā brīvi paužot savas domas un pārliecību, es varu līdz kaulam diskutēt un analizēt aizstāvot savas pozīcijas, loģiski un stratēģiski pamatot viedokli. Es spēju darba jautājumos diskutēt kā šis vai tas man liek justies, bet nekad (nevar jau teikt nekad) es nebūšu spējīga kādam pateikt- klau, man šodien sūdīga diena, vajag parunāt. Es mentāli vienmēr esmu bijusi viena, bet nekad neesmu jutusi, ka man kaut kas trūkst, es iemācījos nomākt šo tukšuma sajūtu rakstot personīgo dienasgrāmatu. Es varēju pārlasīt savu uzrakstīto atkal un atkal, tad, kad man bija sajūta, ka sāpē ir izsāpēta vai lēmums ir pieņemts un šis stāsts ir beidzies es izplēsu lapu un šis stāsts bija zudis no manas galvas vai sirds. Tik vienkārši, bez pierādījumiem, ka man ir bijis slikti, skumji vai grūti. Šoreiz es esmu izvēlējusies publicēt savas sajūtas un pārdomas, savu ceļu, tāpēc uzskatu, ka, ja Tev liekas, ka mans saturs ir depresīvs vai nav Tev pieņemams tas nebūtu jāiztirzā skatoties man acīs, paziņojot, ka ir pozitīvākas lietas par ko rakstīt! Kritika ir veselīga, tomēr mēs runājam par manu iekšējo pasauli!
Par sliktajām un nomācošajām sajūtām reti kurš uzdrošinās vai izvēlas runāt skaļi, mūsdienu sabiedrībā nav pieņemts, ka Tu drīksti justies slikti, tas nav izklaidējoši, tas ir garlaicīgi, apnicīgi un nomācoši! Kāpēc kādam būtu jājūtas morāli slikti aplūkojot Tavus sociālo tīklu ierakstus? Tev pašam ar visu ir jātiek galā! Saņemies taču! Diemžēl mums vairāk interesē Instagramā redzamā laimīgā cilvēku dzīve, dzīve, kuru visi pieņem par patiesu esam. Visi grib būt smaidīgi, laimīgi, ar dārgām dāvanām apbērti, bagāti, lai ir ideālas ģimenes, perfektas attiecības, skaists un gudrs mīļotais, kuru parādīt pasaulei, talantīgs bērns, veselīgs dzīvesveids, interesants hobijs! Vai Tu zini cik patiesi ir šie cilvēki, vai viņu dzīves ir tādas kādas Tu redzi viņu kontos un profilos uzskatot par aizraujošām, perfektām un izklaidējošām?! Mēs ieraujamies sevī, jo pirmkārt mums ir kauns, ka mūsu dzīve nav kaut vai uz pusi tik skaista kā tur aizspogulijā, mums ir bail runāt par patieso sevi. Mēs slēpjamies un mānam sevi izliekoties, ka viss ir labi, esot virspusēji.Es tāda nevēlos būt!

Nav komentāru

Komentēt