Es atkal pamodos, lai nedaudz parunātu.
Ir pagājis laiks, ilgs, ilgs laiks kopš pēdējā raksta publikācijas. Bez piecām minūtēm būs pagājis gads kopš neesmu uzrakstījusi nevienu pašu rindiņu. Mana laika mērīšanas skala ir diezgan smieklīga un primitīva. Reizi trijos mēnešos uz manu e-pastu atnāk rēķins par mājas lapas uzturēšanu. Katru reizi, kad atnāk rēķins, es sev jautāju - Kete, kad vienreiz saņemsies un uzrakstīsi kaut pāris rindiņas, vai Tev nav kauns pašai no sevis, vai nerīkojies bezatbildīgi un stulbi? Tu taču vēlējies rakstīt, justies brīvi, smelties iedvesmu pati no sevis, radīt sevi no jauna, paplašināt savu skatījumu uz dzīvi un nebaidīties darīt, radīt un dzīvot. Ak, Tu slinkuma kalngals! Šodien laikam zvaigznes ir sastājušās pareizajā secībā, jo es nespēju atrast nevienu pašu ticamu iemeslu kādēļ nerakstīt. Esmu apmaksājusi rēķinu, tad nu laiks piesārņot interneta dzīles un parušināt savu prātu.
Grūti dzīvē iet, ja nespēj sevi motivēt, patiešām grūti. Esmu lielisks draugs, atbalsts, spēju motivēt un iedvesmot citus iet uzvarēt, mēģināt, nepadoties, mainīties, bet ar sevis motivēšanu man iet kā pa kalniem. Sākumā vajag pārliecināties, ka es pati nespēju, jā, Tu saprati pareizi, nevis pārliecināties, ka spēju, bet gan, ka nespēju. Tad vajag mēģināt atkal un atkal, un, ja nesanāk, tad atkal un atkal, bet, ja tad nesanāk, tad vienkārši mest mieru. Ja nav miera, tad paskatīties uz kādu reālu iedvesmas avotu, kuru pazīstu personīgi. Man apkārt nav daudz pozitīvu un iedvesmojošu cilvēku. Mani vienmēr spēj iedvesmot Gustavs. Viņš parādās manā dzīvē gluži kā mājaslapas uzturēšanas rēķins ar zināmu periodiskumu. Man ir prieks skatīties uz viņu. Foršs čalis ar lieliem sapņiem un mērķiem. Katru reizi pēc motivācijas meklējuma man ir jautājums sev pašai - nu kāpēc, Kete, Tev nesanāk? Pirmā kļūda, es salīdzinu sevi ar citiem. Otrā kļūda, diemžēl man nav tik lielu, ambiciozu sapņu un mērķu. Trešā kļūda, mans saprāts ir piebāzts ar drazām, tur nav vietas, lai dzimtu kas skaists. Ceturtā kļūda, dzīvojot sevis radītā kakā, es mūžīgi esmu nogurusi un man nav laika nekam vērtīgam! Tad nu lūk, redzamie četri iemesli “kāpēc nesanāk” ir atrasti, bet, kas tālāk? Nekas... Tieši precīzi nekas! Esmu veikusi sevis analīzi un secinu, ka man nekas nesanāk. Es vienmēr lietām eju no otras puses, tas ir tāds nebeidzams un skumjš cikls. Es nespēju novērtēt savus sasniegumus, liekas, to vienkārši nav. Ikdienā Tu savus mazos solīšus neredzi, savus izvirzītos mērķus Tu aizmirsti, savas mazās uzvaras ar sevi pašu un savu transformāciju nav laika saskatīt. Cilvēks pats ir savs lielākais soģis un moceklis.
Reizēm saņemu jautājumu - kur gan esmu palikusi, kur ir palicis projekts “Kete”? Šis laikam ir svarīgākais jautājums manā dzīvē, kurš nomoka lielāko vairākumu ļaužu, kurus pazīstu, kaut vai virtuāli. Reizēm šis jautājums nomoka arī mani pašu. Tiem pāris manas literālās mākslas alkstošajiem cienītājiem, kuri atkal un atkal atgriežas manā blogā meklējot mani, vēlos paskaidrot, ka projekts “Kete” ir nebeidzams savas dzīves transformācijas ceļš, laužot savus uzskatus, cenšoties atbrīvoties no stereotipiem ar mērķi mainīt savas domas, atbrīvot prātu no liekiem atkritumiem, ļaujot iepazīt sevi pašu un galu galā atrast savu dzīves ceļu, uzlikt reālus mērķus, kā arī iepazīt pasauli sev apkārt.
Kas gan ir mainījies manā iekšējā pasaulē, manā uztverē, manā darbā un manā dzīvē kopumā? Ļoti labs jautājums, mēģināšu uzskaitīt savas mazās uzvaras, pastāstīt par saviem mazajiem solīšiem ceļā uz lielām lietām. Bet par to nākamreiz!
Paskaties uz savām uzvarām, saviem sasniegumiem, novērtē savus mērķus, varbūt Tu jau esi tos sasniedzis sev nezinot, nejūtot un neredzot! Esi patiess pret sevi.
