Īsumā par sevi.
Es lēnām atveru acis, ieelpoju, un atkal tās aizveru ciet. Liekas, ka esmu dziļā miegā. Acu plakstiņi nekādi neturas vaļā, tie atkal veras ciet. Es gribu gulēt, ļauj man gulēt, lūdzu liec man mieru. Neaiztiec mani. Vai neredzi, ka man ir grūti, atļauj man nomirt. Man nevar palīdzēt neviens!
Ieelpa, tai seko strauja izelpa un atkal manas acis aizveras ciet. Es nespēju vai negribu dzirdēt, kas notiek man apkārt, es negribu just - varbūt es esmu izvēlējusies nejust. Viss kļūst pelēks un bezjēdzīgs, viss, kas notiek man apkārt, ir bezvērtīgs.
Es atveru acis un atkal esmu satīta un iekūņota sava prāta tumšākajos kambaros, lai nekad netiktu prom. Bet šoreiz ir citādāk, šoreiz es nenācu sevi nīst vai spīdzināt, šoreiz es nācu, lai beidzot sava prāta tumšākos stūrus apzinātu un iztīrītu, es nācu, lai beidzot būtu brīva.
No sevis aizbēgt nevar. Var sevi ignorēt, var sevi spīdzināt un mocīt. Var sevi aizmirst, var sev nepiedot. Galu galā vari sevi norakstīt. Var nemācēt dzīvot, var zināt kā priecāties, var iemācīties eksistēt. Var iemācīties sevi nīst un nicināt, sev pārmest, atkal un atkal var sevi spīdzināt. Diemžēl nevar izņemt šo daļu savas dzīves un to nomainīt, ir jāļauj just, dusmoties un izsāpēt. Ir jāmācās pieņemt sevi un kaut nedaudz iemīlēt. Ir jāiemācās piedod sev par saviem lēmumiem, ir jāatļauj sev saprast, ka citādāk rīkoties nebija iespējams un tas bija labākais risinājums.
Ar kāpumiem un kritumiem es saņēmos un atkal padodos, visu šo laiku es esmu centusies pati sev palīdzēt, ir grūti apzināties, ka es to pati vairs nespēju! Ir grūti apzināties, ka es nespēju atstāties un beigt sevi mocīt, kritizēt un sodīt.
Es biju uzlikusi sev pašiznīcināšanās programmu, mana vēlme pēc lielām lietām, lieliem plāniem, kurus es nespēju realizēt, liek atkal un atkal sevi ienīst un nicināt.
Šī gada februārī es salūzu, es vienkārši sadegu. Es pati sevi iznīcināju. Neviena no manis zināmajām metodēm vairs nestrādāja. Beidzot es atļāvu apzināt savu emocionālo bedri un censties no tās tikt ārā lūdzot palīdzību. Gadu es sev biju uzlikusi tik lielu misiju un mērķi, kuram kā lozungu izvēlējos - es nomiršu, bet sasniegšu! Es tiešām emocionāli nomiru. Vai sasniedzu - īsti nezinu, kādā brīdī palika vienalga. Februārī pēkšņi mani pārņēma neizsakāms izmisums, dusmas un riebums, bija sajūta, ka es gribu izvemt pati sevi, iestājās tik liels pretīgums pret sevi un to kas ir pakārt! Tas viss, ko es gadiem slaucīju zem tepiķīša un izlikos neredzam, eksplodēja un es saļimu bezspēcībā. Es paliku bez pieturas punktiem, bez mērķiem un vīzijām, es paliku ar pilnu galvu indīgām domām. Mans prāts un mana vēlme nekad nepadoties ļāva man meklēt palīdzību. Paldies Andai no #butbrivai par doto iespēju.
Šobrīd esmu ceļā uz emocionālo stabilitāti, mācos ieklausīties sevī, atpazīstot savas vēlmes, un iemācīties pazīt sajūtas, es mācos just. Jā, gadiem noliedzot visu sāpīgo, slikto, ar laiku sajūtas notrulinās līdz nespēj vairs just. Es māku just dusmas un aizvainojumu, māku just vainas sajūtu un kaunu, bet ar šo nav iespējams pilnvērtīgi funkcionēt, ar šīm sajūtām ir par maz.
Es vairs nekad nebūšu tas cilvēks kurš es biju iepriekš, es noteikti vairs nevēlos būt šis cilvēks. Stiprs, bet tik ļoti trausls, visiem ērts un pakļāvīgs. Es negribu vienmēr būt laba, upurēt savus resursus citu labā, lai saņemtu kripatiņu cieņas, uzmanību un novērtējumu. Es negribu būt cilvēks, kurš domā, ka ir vērtīgs, jo dara visu citu vietā, uzņemas atbildību citu vietā. Es negribu būt cilvēks, kurš mazgā kolēģa atstāto netīro krūzīti atkal un atkal, domājot, ka tas ir pareizi. Es negribu visu izcīnīt, domājot, ka man nekas nepienākas. Es negribu ar zobiem izplēst savu vietu zem saules. Es vēlos būt brīva pati no sava prāta labirintiem, no indīgām domām, es vēlos būt brīva pati no sevis, es nevēlos, lai manī kliedz aizvainots un sāpināts bērns, es gribu pieaugt! Es vairs negribu vilkt maskas un izlikties, es gribu būt pieaugusi sieviete, mīloša mamma un otrā pusīte.
Es ļoti ceru atrast iedvesmu, pārvarēt zināmu nedrošību un paņemt Jūs līdzi savā gājumā. Es ceru pārvarēt nedrošību un attīstīt viena diena IG profilu, kur dalīties ar savu ikdienu. Jā, viena diena ir IG profils, bet es neesmu uzdrošinājusies publicēt nevienu ierakstu. Diemžēl tās ir bailes, kuras attur un saka - nekas nesanāks, tas ir muļķīgi, ko tu esi izdomājusi!
Katru reizi, kad man rodas kāda vēlme vai ideja, manī ierunājās mana nedrošība - man neizdosies, man nesasāks, kāpēc tev to vajag, nevienam to nevajag. Diemžēl es pat nesāku neko darīt, es pat nemēģinu, es vienkārši padodos šīm provokācijām. Es apbrīnoju cilvēkus, kuri nepadodas šīm provokācijām.
